Dana Tjurina
Ir septembris, un “Dardedze” jau ir uzņēmusi jaunos dalībniekus savās rindās!
Lai sezonai ieliktu stingru pamatu, šoreiz saruna ar Danu, kurai ļoti patīk zilā krāsa un beidzot šovasar Lietuvā saņēma savu pirmā koncerta šokolādi (pēc septiņiem lieliskiem gadiem :) )! Tauriņi vēderā!

- Kas ir Dana Tjurina? Kāpēc Danu bieži dēvē par zilo tauriņu meiteni?

Tā esmu es. Jo Danai ļoti patīk taureņi. Jo īpaši zilā krāsā. Jo Danai ļoti patīk zilā krāsa. Ne velti manu kaķi sauc Blū :)
Dana ir dvīnis, tātad ļoti dažāda – noslēgta un atvērta, klusa un skaļa, mierīga un mazliet traka. Savaldīga un gaisīga. Bet, ja nopietni, man šķiet, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri mani tā pa īstam pazīst. Taču domāju, ka tie, kuriem tas ir izdevies, varētu būt diezgan apmierināti. Jāpajautā.

- Pastāsti, lūdzu, kā Tu nokļuvi „Dardedzē”?

Piedaloties 2008. gada Dziesmu un deju svētkos, ar draudzenēm no TDA „Silava” vienojāmies, ka arī pēc pieciem gadiem vēl dejosim. Pat, ja katra citā kolektīvā, tomēr tiksimies Daugavas stadionā, lai noķertu to īpašo sajūtu.
Līdz ar studiju sākšanu, nolēmu turpināt dejot Rīgā. Sākumā mazliet padejoju citā Rīgas kolektīvā, tomēr tas nebija mans īstais. Lai arī bija jau oktobris, „Dardedzē” vēl turpinājās uzņemšana. Pieteicos pie Ilzes un atnācu uz pirmo mēģinājumu. Tā nu es te esmu mazliet aizdejojusies. Un, jā, 2013. gadā izpildīju arī vienošanos ar draudzenēm. Ticiet vai nē, bet divas no viņām, jau kādu laiciņu arī dejo „Dardedzē”.

- Kas būtu tas viens vārds, ar ko Tu raksturotu savu deju kolektīvu?

Komanda.

- Kura ir Tava mīļākā deja? Kāpēc?

Te nu man ir sarežģīta izvēle starp divām Ulda Žagatas dejām: „Cielaviņu” un „Pasaciņu”. Pirmā varbūt ir netipiska izvēle, tomēr man šī deja ir ļoti nozīmīga. Kaut vai, tāpēc ka tad, kad to dejojām, man bija tas gods būt Latgales pārī. Es esmu no Latgales un ar to lepojos, līdz ar to arī dejā bija pilnīgi citas sajūtas. Īpašas. Un vēl tā dziesma… par mūsu skaisto Latviju. Savukārt „Pasaciņa”, manuprāt, ir kaut kas tāds, uz ko vēl tiekties. Klasiska vērtība, kas ne katram ir pa spēkam. Pasakaina.

- Vai ir kāda deju pasaules personība, kuru Tu apbrīno, varētu saukt par savu autoritāti? Kāpēc?

Ne gluži autoritāte, jo nepazīstu, bet apbrīnoju gan. Ja drīkst izvēlēties ne tikai no tautisko deju pasaules, tad tas ir amerikāņu horeogrāfs un dejotājs Treviss Vols (Travis Wall). Katra viņa horeogrāfija iziet Tev cauri tā, ka Tu vienkārši nevari palikt vienaldzīgs. Aizķer līdz kaulam. Un viņš ir tikai divus gadus vecāks par mani. Tas iedvesmo. Vienmēr esmu teikusi, ka apbrīnoju cilvēkus, kuri ar pilnīgu atdevi dara to, kas viņiem patīk un sagādā prieku. Tad deg acis. Viņš ir tāds.

- Vai ir kāda īpaša vieta, kur Tev vislabāk patīk dejot? Mēģinājumu zāle, kāda īpaša skatuve, varbūt pludmale vai tomēr kas cits?

Tautiskajām dejām, protams, piemērotākā ir skatuve. Man īpaša ir Līvānu novada Kultūras centra skatuve. Tur sperti pirmie deju soļi. Diemžēl ar „Dardedzi” tā arī nav sanācis tur padejot. Varbūt šogad?
Bet vēl man ļoti patīk citas dejas. Svinga dejas. Tās gan var dejot jebkur – pludmalē, istabā, deju zālē vai degvielas uzpildes stacijas stāvvietā kaut kur starp Tallinu un Rīgu. Tās ir manas otras dejas.

- Kāds, Tavuprāt, ir lielākais izaicinājums, ar ko „Dardedze” saskārusies pēdējā laikā?

Man šķiet, ka dažādu apsvērumu dēļ diezgan liels izaicinājums bija iepriekšējā (2014./2015.g.) sezona, bet kopīgiem spēkiem mēs tikām galā. To, ka mēs varam tikt tam pāri, īpaši apliecināja nometne Cesvainē. Tas, manuprāt, bija tāds kā pagrieziena punkts.

- Un kāds ir lielākais „Dardedzes” panākums, ar ko lepojies?

Visvairāk lepojos ar to, kāds šobrīd ir mūsu kolektīva iekšējais klimats. Tas šo gadu laikā ir mainījies. Viļnveidīgi, bet kopumā tikai uz labo pusi. Ar to ir jālepojas katram no mums, jo tas ir mūsu kopīgais nopelns.

- Smieklīgākais notikums, kas Tev nāk prātā no „Dardedzes” ikdienas?

Joprojām nevaru bez smaida un smieklu krunciņām vaigos runāt par Raita dubulto kritienu dejas „Kurzeme” laikā mēģinājumā pirms vairākiem gadiem, kad viņš veiksmīgi sapinās apmetnī. :)
No nesenākas pagātnes, ko varētu atcerēties arī ne tik sen pievienojušies dejotāji, ir pirts pasākuma večiņu ziņas mūsu lieliskās komandas izpildījumā, jo īpaši Zanītes balss.

- Kādi ir trīs mērķi, ko Tu vēlētos „Dardedzē” sasniegt tuvākajā laikā?

Skaists Grand Battement. Tātad pirmkārt, beidzot jāiemācās pareizi iegriezt to kāju.
Vēl man ir jāattīsta līdzsvara sajūta, jo salīdzinoši mazo pēdu dēļ ar to man mēdz būt problēmas. Šie divi būtu tādi personīgie mērķi.
Trešais ir kluss mērķis, ko vēlos sasniegt kopā ar visu kolektīvu – ja tas izdosies, pastāstīšu sezonas noslēgumā. Pagaidām izskatās, ka potenciāls mums ir.

- Pastalas vai kurpes? Kāpēc?

Šoreiz pastalas. Pirmajā sezonā „Dardedzē” nopirku sev pastalas, jo toreiz tās bija obligāti nepieciešamas dejai „Amzierdancis”, bet kopš tā laika, šķiet, savas pastalas esmu uzvilkusi vēl maksimums divas trīs reizes. Man šķiet, ka pastalas ir arī mazliet mājīgākas par kurpēm. Kurpes ir ļoti ierastas.

- Kas ir tas, ko par Tevi nezina neviens „Dardedzes” dejotājs?

Man šķiet, ka nav teju nekā tāda, ko par mani nezinātu Zane, līdz ar to šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Bet tad tas, ko par mani varētu nezināt citi... Reiz bērnībā man pāri pārbrauca balts zaporožecs. Pēc tam es esot piecēlusies un aizgājusi uz mājām. Mājupceļu pati neatceros. Pamodos mammas gultā.

- Pastāsti, lūdzu, kur un kad dzima sapnis par horeogrāfiju Imanta Kalniņa dziesmai “Maijas dziesma”?

Tā bija 2010. gada vasara. Ja atceraties, tā bija ļoti karsta vasara. Jūlijs. Mēs ar „Dardedzi” braucām uz festivālu Turcijā. Viens no busiņiem (jā, mēs uz Turciju braucām ar mazajiem mikroautobusiem :) ) braucienu apvienoja ar nelielu ceļojumu cauri Balkāniem. Ceļā mūs pavadīja dažādas dziesmas, tostarp „Maijas dziesma”. Tā, šķiet, bija populārākā. Visi bijām iemācījušies vārdus. Tas brauciens bija tik brīnišķīgs, un dziesma tik lipīga, ka sapratām, ka gribētos kādreiz pie tās dejot. Tik daudz par to runājām, ka ideja tika realizēta vienā no mūsu koncertiem pirms pāris gadiem. Jā, tas bija traks brauciens! Atmiņā paliekošs. Bet var jau būt, ka pie vainas bija karstais gaiss.

- Par ko Tu vēlējies kļūt bērnībā?

Deju skolotāju. Patiesībā, vēl ilgu laiku arī savā apzinīgajā vecumā domāju par to, ka gribētu iegūt deju pedagoga izglītību. Bet, redz kā, lai arī dzīve ir iegriezusies mazliet citā virzienā, dejai tāpat, vēl kopš bērnības, ir ļoti svarīga nozīme manā ikdienā.

- Kādu Tu iedomājies mūsu kolektīvu 2018. gadā?

Domāju, ka līdz tam laikam jau zināsim sarežģītākos Kristapa kombināciju nosaukumus franču valodā, un varēsim tos bez piepūles izmantot mēmā šova spēlēs :)

- Tavs novēlējums „Dardedzei”!

Lai mums izdodas saglabāt to īpašo kolektīva sajūtu, pie kuras esam nonākuši, bet paralēli tam arī neaizmirst, ka mēs tomēr esam deju kolektīvs, tātad jāattīstās arī uz deju grīdas!

Ko par Danu saka citi:
- Zilo taureņu meitene!
- Jebkurš cilvēks var būt laimīgs, ka var Tevi saukt par savu draugu!
- Foršs, jauks cilvēciņš ar savu odziņu. Labi dejo.
- Viegli parunāties, sabiedriska, atbalstoša un draudzīga. Ar dzirkstelīti!
LV | ENG
Instagram Facebook Twitter