Vadība
Ilze Kronberga - deju kolektīvu vadītāja

Es esmu saistīta ar dejām kopš sevi atceros, iespējams, ka vēl pirms tam arī. Apzinātas deju gaitas man sākās trīs gadu vecumā kultūras namā "Rītausma", Rīgā pie skolotājas Skaidrītes Vaivares. Cik es pati atceros (un kas redzams tā laika bildēs) - tas bija ļoti interesanti - bija gan tautas dejas, gan leļlu, zvēru, sniegpārsliņu dejas, tiku pat pie kādas solo dejas. Ir bijuši pat koncertizbraucieni ar traku pārģērbšanos vienas dejas laikā... Paralēli bija mēģinājums dejot arī sarīkojumu dejas, bet laikam piecu gadu vecumā mamma lika man pašai izvēlēties, kuras dejas man labāk patīk, labi saprotot, ka abus veidus paralēli dejot nav iespējams. Tā nu vienā nodarbībā vienkārši apsēdos malā un teicu, ka vairāk sarīkojumu dejas nedejošu. Skolotājs vēl esot mēģinājis mani pierunāt, bet tāds nu bija mans pašas lēmums un mainīt manas domas nebija viņa spēkos. Tikpat spītīga esmu joprojām...

Sešu gadu vecumā mamma mani aizveda uz Pionieru pils TDA "Uguntiņa", kur pie fantastiskās skolotājas Audionas Līventāles es iemācījos pašu svarīgāko - pacietību darīt līdz galam, centību un protams, dejas mīlestību. Lielā deju daudzveidība, kas joprojām ir "Uguntiņas" stiprā puse, ļāva attīstīties vispusīgi - no klasiskās dejas niansēm līdz ugunīgajiem cittautu ritmiem un latviešu tautas deju meistarības noslēpumiem. Jā, tas prasīja daudz darba un sviedru, tomēr tas ļoti disciplinēja, organizēja un ļāva sasniegt vairāk arī mācībās skolā. Es iemācījos plānot savu laiku un katru brīdi izmantot pēc iespējas lietderīgi.

Trīspadsmit gados (1990.g.) nolēmu sadumpoties un izmēģināt spēkus pieaugušo kolektīvā. Kopā ar draudzeni koncertā noskatījām nākotnes "cīņu biedrus" - TDA Līgo, kur par pedagogu strādāja Vladimirs Ponomarjovs, kas Uguntiņā trenēja puišus, tāpēc bija zināms, kā viņš strādā un tas likās interesanti un vērts pamēģināt. Sajūta bija jocīga - mēs tādas "sīkās" pie pieaugušajiem, bet gājām uz atlasi un... tikām! Tas jau likās kā sasniegums. Sākumā mūs paņēma studijā, ko vadīja kolektīva mākslinieciskais vadītājs Jānis Upītis, tomēr pēc mēneša man pateica, ka studijā man nav ko darīt un jāpaliek uz pamatsastāva mēģinājumu pie Ponomarjova. Mobilo telefonu tajā laikā vēl nebija, atceros, kā mamma stāstīja, cik uztraukusies bija, kad es laikā nepārrados mājās... Tomēr, kad pārrados, man bija ziņas par "karjeras izaugsmi" :) Arī šis laiks man bija ļoti vērtīgs ne tikai deju ziņā, bet personīgās izaugsmes ziņā, ko tagad izmantoju kā vadītāja - iemācījos būt prasīga pret sevi un citiem, tāpat man patika, ka vadītājs var pasniegt daudzas lietas caur humoru.

Vidusskolas laikā loģisks deju gaitu turpinājums bija gan skolas kolektīvs, gan TDA "Dardedze" pie Zigrīdas Teivānes. Pirmie ārzemju koncertbraucieni, draudzīga un ģimeniska atmosfēra - tādu es iepazinu Dardedzi tajā laikā. Un tad vienā brīdī saņēmu jautājumu no kolektīva - varbūt es gribu praksi, jo tikko iestājos Latvijas Kultūras skolā, lai mācītos būt par deju kolektīva vadītāju. Zigrīda ar Dardedzi vairs nestrādāja, kūlāmies kā paši varējām - viss uz dejotāju entuziasmu turējās. Savos 18 gados piekritu - pilnīgi nezinot un nesaprotot, ko īstenībā nozīmē būt vadītājam.

Te nu es esmu, jau kopš 1995.gada rudens. Visu par vadītāja īsto darbu man ir iemācījuši mani dejotāji - darbs dara darītāju - pilnīgi noteikti. Dardedzi es mīlu tādu, kāda tā ir - kā jau īsta varavīksne - krāsaina, neparedzama, tomēr visas krāsas vienmēr turas kopā, pat šķietami kritiskākajos brīžos mēs vienmēr atrodam ceļu pretī saulei. Un mūsu Cements - man bieži jautā - kādēļ Cements - iespējams, ka tieši tā ir maģiskā saistviela, kas mūs satur kopā!

Matīss Cinis - koncertmeistars

Esmu dzimis deviņu pakalnu pilsētā Talsos. Mūzikas mūza mani ir skārusi kopš agras bērnības. Pirmās savas muzikālās gaitas uzsāku Talsu mūzikas skolā, kura man ielika pamatakmeni mūzikas lauciņā. Ar lielu prieku atceros savas klavierskolotājas Gitas Amoliņas rīkotos audzēkņu vakarus, kur katram audzēknim bija iespēja muzicēt. Brīvajos brīžos pēc iespējas aktīvi nodarbojos ar komponēšanu. Paralēli apgūstot klavierspēli un teorijas priegšmetus Talsu mūzikas skolā, apguvu kompozīciju pie Kanādā dzimušā komponista Imanta Mežaraupa. Skaņdarbu radīšana ir viena no manām neatņemamām dzīves sastāvdaļām. Tālākais izglītīgas ceļš mani aizveda uz Ventspils mūzikas vidusskolu, kur absolvēju mūzikas vēstures un teorijas nodaļu. Ventspils periods bija ārkārtīgi interesants, pilsētā virmoja svaigais jūras gaiss, kas rosināja dažādas mūzikālas idejas. Kopš 2012. gada aktīvi iesaistos Ventspils vīru korī, kurā esmu gan kā dziedātājs gan koncertmeistars.

Tālākais ceļš mani veda uz Rīgu, kura salīdzinot ar Ventspili bija daudz plašāka un vairāk iespēju sevi padziļināt mūzikas jomā. 2018.gadā absolvēju bakalaura studijas Mūzikas vēstures un žurnālistikas jomā. Sevisķi man patīk iedziļināties latviešu komponistu opusos, jo katram mums ir sava dzīves misija- manējā pēc iespējas vairāk apzināt latviešu komponistu daiļradi un to pacelt pretī gaismai.

Mana trešā lielākā aizraušanās ir ērģeļmūzika, kopš šī gada aktīvi apgūstu ērģeļspēli pie pasniedzējas Kristīnes Adamaites.

Dzīve man nekad nav bijusi saistīta ar tautiskajām dejām, bet spēlējot deju kolektīvam „Dardedze” es izjūtu lielu prieku un gandarījumu, ka ar kolēģiem varam atrast kopīgu valodu, kas sekmējas deju solī.

Kristaps Jaunžeikars - repetitors

Sāku dejot jau no 7 gadu vecuma sporta dejas. Nezinu, vai man tās patika, bet futbols man bija svarīgāks. Vidusskolā es iestājos skolas tautas deju kolektīvā „Vainags” pie Zigrīdas Teivānes. Es pilnībā iemīlēju deju, tautas deju, latviešu deju. Šis kolektīvs man palīdzēja attīstīties, kā cilvēkam un galvenais kā dejotājam. Es sapratu, ka gribu saistīt savu dzīvi ar to.

Viss sākās, kad gribēju iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā, un tur vajadzēja pamatzināšanas baletā. Nu tā es sāku dejot studijā „Veido Sevi” un attīstīt sevi. Viss notika tik strauji, ka pēc pusgada baleta dejošanas mani pieņēma Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, un man bija jau 18 gadi. Balets tā bija mana dzīve. Tā interesantu piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilns es pabeidzu Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, mani uzņēma Latvijas Nacionālajā operā, un es absolvēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju horeogrāfijas un pedagoģijas katedru.

Protams, ne spēka, ne laiks vairs neatlika tautas dejām, tāpēc tās turpināju dejot domās. Tad kādu dienu pazīstama meitene (Rasa) – kopā dejojām kolektīvā „Vainags” – pateica, ka viņas kolektīvam vajadzīgs repetitors. Un te nu es esmu ar jautro un lustīgo tautas deju kolektīvu „Dardedze”.

LV | ENG
Instagram Facebook Twitter